Valsts ieņēmumu dienests (VID) izdeva brīdinājumu par uzņēmuma saimnieciskās darbības apturēšanu, pārmetot tam nepatiesu ziņu iekļaušanu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) deklarācijās par VID ieskatā faktiski nenotikušiem darījumiem. Ja uzņēmums neanulēs uzrādīto priekšnodokli, VID apturēs tā saimniecisko darbību. Senāts lietā A420238623 atzinis, ka uzņēmumam ir tiesības prasīt brīdinājuma par saimnieciskās darbības apturēšanu tiesiskuma patstāvīgu kontroli, – tātad šāds brīdinājums ir apstrīdams.

Lai izvairītos no saimnieciskās darbības apturēšanas, uzņēmums precizēja deklarācijas, kā rezultātā tam izveidojās budžetā maksājamā PVN summa un radās pienākums samaksāt nokavējuma naudu. Nodokļu maksājums tika samaksāts. Rezultātā VID informēja, ka tiek izbeigts saimnieciskās darbības apturēšanas process, jo ir novērsti brīdinājumā norādītie pārkāpumi. Uzņēmums vērsās VID ar iesniegumu atmaksāt nepamatoti samaksāto nokavējuma naudu un atlīdzināt zaudējumus, kas radušies nepamatoti samaksātā PVN rezultātā, jo brīdinājums tika nosūtīts prettiesiski, kā rezultātā nebija jāprecizē deklarācijas un jāmaksā valsts budžetā papildu nodokļu maksājumi. Lūgumu VID noraidīja. Uzņēmums vērsās Administratīvajā tiesā ar pieteikumu par būtiska procesuāla pārkāpuma konstatēšanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

Administratīvā rajona tiesa nosprieda, ka apstāklis, ka uzņēmums ir sekojis VID brīdinājumā izteiktajam aicinājumam un labprātīgi novērsis VID konstatēto pārkāpumu, nenozīmē, ka tieši minētais brīdinājums ir radījis tā tiesisko interešu aizskārumu. Ievērojot šo faktu, tiesa atteica pieņemt pieteikumu attiecīgajā daļā. Par minēto tiesas lēmumu uzņēmums iesniedza blakus sūdzību, kuras izskatīšana ir pakļauta izskatīšanai Senātā.

Senāts atzina, ka brīdinājumā norādīto pārkāpumu nenovēršana acīmredzami novestu pie konkrētās saimnieciskās darbības apturēšanas, kas attiecīgi liegtu nodarboties ar tās pamatmērķi. Brīdinājums atzīstams par starplēmumu, kas pats par sevi skar būtiskas uzņēmuma tiesības un tiesiskās intereses. Tiesībām uz tiesu neatbilst situācija, kurā uzņēmumam liegta tiesību aizsardzība tikai tāpēc, ka tas brīdinājumā norādītās darbības izpilda, lai izvairītos no attiecīgajām tiesiskajām sekām. Tāpēc konkrētais administratīvais process noslēdzies ar uzņēmumam labvēlīgu iznākumu – tā saimnieciskā darbība netika apturēta.

Ja uzņēmums nepiekrīt brīdinājumā norādītajiem pārkāpumiem, tad nebūtu saprātīgi likt tam nereaģēt uz brīdinājumu, proti, sagaidīt lēmumu par tā saimnieciskās darbības apturēšanu, un tikai tad ļaut vērsties tiesā, lai pārbaudītu, vai uzņēmums ir pieļāvis brīdinājumā norādītos pārkāpumus. Šāds risinājums ir nesamērīgs ar sekām, kādas uzņēmumam iestājas, ja tas neizpilda brīdinājumā norādīto.