Piedāvājam februāra “iTiesības” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – negadījums ar skrejriteni

Publikācijā “Negadījums ar skrejriteni darba laikā – kurš atbildīgs?” (iTiesibas.lv, 20.02.2026.) Jānis Danga-Guobis atbild uz lasītāja jautājumu, kurš atbildīgs, ja darbinieks uzņēmuma teritorijā vai ārpus tās piedzīvo negadījumu ar skrejriteni, piemēram, tas saslīd uz apledojuma vai arī citu iemeslu dēļ apgāžas un darbinieks gūst traumu.

Autors norāda, ka negadījums ar skrejriteni pats par sevi automātiski nenosaka atbildīgo personu. Izšķirošais jautājums – vai negadījuma brīdī darbinieks pildīja darba pienākumus un vai notikums ir kvalificējams kā nelaimes gadījums darbā. “Ja darbinieks pārvietojas uzņēmuma teritorijā darba laikā starp noliktavām, ražošanas telpām vai citām struktūrvienībām, šāda pārvietošanās parasti ir daļa no darba procesa. Ja šādā situācijā notiek negadījums un iestājas darbnespēja ilgāka par diennakti, tas, visticamāk, tiks atzīts par nelaimes gadījumu darbā. Līdz ar to darba devējam iestājas pienākums veikt izmeklēšanu, reģistrēt gadījumu un pildīt normatīvajos aktos paredzētos pienākumus.”

“Ja skrejriteni nodrošina darba devējs, atbildības risks darba devējam ir augstāks. Šādā gadījumā skrejritenis faktiski kļūst par darba līdzekli, un darba devējam jānodrošina tā tehniskais stāvoklis, droša lietošana un atbilstoša instrukcija. Ja negadījuma cēlonis ir, piemēram, nenovērsts apledojums uzņēmuma teritorijā vai nepietiekama darba organizācija, darba devēja atbildība ir ļoti iespējama,” skaidro J. Danga-Guobis. “Savukārt, ja darbinieks izmanto savu personīgo skrejriteni, tas pats par sevi neatbrīvo darba devēju no atbildības, ja pārvietošanās notiek darba uzdevumā. Tomēr šādā situācijā rūpīgi tiks vērtēts, vai darba devējs bija atļāvis šādu pārvietošanās veidu, vai bija noteikti drošības ierobežojumi un vai darbinieks nav rīkojies rupji neuzmanīgi. Atsevišķos gadījumos iespējama arī darbinieka līdzatbildība.”

2.vieta – personāla dokumenti

Par personāla dokumentu jomu Latvijā radies iespaids, ka tā ir sarežģīta, fragmentēta un ar paaugstinātu risku. Tādēļ daudzos uzņēmumos tiek veidots ievērojami plašāks dokumentu klāsts, nekā to paredz normatīvie akti un nepieciešamība. Personāla vadītāji un grāmatveži tērē laiku dokumentu sagatavošanai, parakstīšanai, uzskaitei un glabāšanai, bieži balstoties pieņēmumos un iepriekšējā pieredzē, vai rīkojas drošības labad, jo nezina, kā īsti ir pareizi. Kādi personāla dokumenti uzņēmumā nepieciešami? To publikācijā “Personāla dokumentu obligātais minimums” (iTiesibas.lv, 11.02.2026.), kas nonākusi februāra lasītāko rakstu TOP 3 2.vietā, skaidro Ieva Kalve.

Autore norāda – “kā būtisks problēmu iemesls bieži tiek minēta Vispārīgā datu aizsardzības regula, ko uzskata par pamatu daudziem sarežģītiem un pārmērīgi formalizētiem procesiem personāla dokumentu jomā. Tomēr praksē galvenās grūtības rodas tieši pretēju iemeslu dēļ – no liekas informācijas vākšanas un glabāšanas. Jo plašāku dokumentu un datu apjomu par darbiniekiem uzņēmums uzkrāj bez faktiskas nepieciešamības, jo sarežģītāka kļūst to pārvaldība un pieaug administratīvais slogs”.

Runājot par dokumentu glabāšanu 75 gadus I. Kalve skaidro, ka tik ilgi jāglabā:

• “individuālie dokumenti:
• ikdienišķie – dokumenti par darba tiesisko attiecību nodibināšanu, grozīšanu un izbeigšanu, tiem pielīdzināti dokumenti un to reģistri, kā arī uzņēmuma līgumi, to grozījumi un reģistri,
• speciālie – atzinumi par darbinieka nespēju veikt pienākumus veselības stāvokļa dēļ, darba attiecību dokumenti, kuri nepieciešami, lai pierādītu tiesības uz izdienas pensiju,
• senie (ja uzņēmums pastāvēja pirms 1997.gada) – nepieprasītās darba grāmatiņas un to reģistri, līdz 1996.gada 31.decembrim izdotie rīkojuma dokumenti par bērna kopšanas atvaļinājumiem un to reģistri;
• vispārējie dokumenti – darbinieku saraksti ar ieņemamā amata norādi, ja tādi tiek sagatavoti, amata un darba apraksti (bez vārda un uzvārda)”.

3.vieta – nepārvarama vara

Publikācijā “Nepārvarama vara hibrīdkara apstākļos” (iTiesibas.lv, 02.02.2026.) Andris Tauriņš un Paula Šūtava skaidro, vai hibrīdapdraudējums var būt nepārvarama vara un kā uzņēmumiem rīkoties, lai sevi juridiski pasargātu jaunajā realitātē.

“Eiropas Savienība un Ziemeļatlantijas Līguma organizācija hibrīdapdraudējumus definē kā koordinētu militāru un nemilitāru, atklātu un slēptu līdzekļu izmantošanu, izmantojot pretinieka ievainojamību, vienlaikus atturoties no atklātas militāras darbības,” norāda autori. “Uzņēmējdarbībā tas nozīmē, ka “hibrīdkarš” ietekmē līgumus:

• ar ilgstošiem pakalpojumu pārtraukumiem kiberincidentu dēļ;
• ar piegādes ķēžu traucējumiem, sankcijām un transporta blokādēm;
• ar uzbrukumiem reputācijai un dezinformāciju digitālajā vidē;
• ar fiziskiem riskiem kritiskajai infrastruktūrai – ostām, datu centriem, enerģētikai.”

Viņi uzsver: “Force majeure attiecas uz ārkārtējiem, neparedzamiem un objektīvi nenovēršamiem notikumiem, kuru dēļ saistību izpilde faktiski kļūst neiespējama. Tiesu prakse uzsver, ka notikuma iestāšanās nevar būt atkarīga no puses rīcības un to nevar saprātīgi paredzēt līguma slēgšanas brīdī. Līguma izpildes vai finansiālas grūtības force majeure nepamato. Ja puse, zinot par šādiem apstākļiem, turpina uzņemties jaunus pienākumus vai saistības, tā uzņemas komercdarbības risku un vairs nevar atsaukties uz nepārvaramu varu.”

“Nepārvaramas varas situācijās katru reizi tiek vērtēts, vai incidents bija neparedzams, ārpus kontroles, un vai puse ir veikusi saprātīgus pasākumus seku mazināšanai, piemēram, meklējusi alternatīvus piegādātājus, rezerves infrastruktūru vai serveru dublēšanu,” skaidro A. Tauriņš un P. Šūtava. “Skaidri formulēta force majeure klauzula ir būtisks instruments juridiskai aizsardzībai. Pat notikums, kas līgumā ir tieši nosaukts, var būt force majeure tikai tad, ja tas objektīvi nebija prognozējams konkrētajā situācijā, un tiesu prakse pievērš uzmanību tam, vai puse varēja reāli pielāgot izpildi, lai mazinātu sekas.”