Piedāvājam novembra “iTiesības” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – strādāšana no mājām slimības laikā

Darbinieks salīdzinājumā ar pārējiem kolēģiem ļoti bieži slimo, bet slimības lapu neņem un strādā no mājām. Slimības laikā viņa darbs nav tik produktīvs. Vai šādā situācijā var runāt par nevienlīdzīgu attieksmi pret citiem darbiniekiem? Vai darba devēja rīcība ir pareiza? Uz šiem jautājumiem publikācijā “Darbs no mājām slimības laikā” (iTiesibas.lv, 05.11.2025.) atbild Dace Tarasova.

Autore stāsta, ka terminus attālinātais darbs, virtuālais darbs, tāldarbs, darbs mājās bieži vien lieto kā sinonīmus, lai apzīmētu ārpus tradicionālā biroja veiktu darbu. Tomēr viņa uzsver, ka starp šiem terminiem ir atšķirības. “Darbs mājās parasti nozīmē īslaicīgu darba formu, piemēram, iespēju strādāt mājās noteiktas dienas mēnesī. Savukārt attālinātais darbs ir pilnvērtīgs darba veids ar īpašu darba un vadības filozofiju, kas paredz pastāvīgu darbu ārpus uzņēmuma teritorijas, piemēram, mājās vai citā vietā. Attālinātais darbs nozīmē, ka darbinieks nepārtraukti vai regulāri strādā ārpus uzņēmuma, tomēr joprojām pakļaujas darba devēja noteikumiem un rīkojumiem. Tas prasa gan darbinieku, gan darba devēju atbilstību visiem darba aizsardzības normatīvajiem aktiem”.

“Normatīvie akti tomēr nereglamentē, kad darbinieks darba pienākumus var pildīt attālināti un kad nē. Darba devējam tas jāizvērtē, ņemot vērā darbinieka darba pienākumus un iespējamību tos veikt no mājām,” atklāj D. Tarasova, norādot, ka arī attālinātā darba iespējas slimības laikā ir jāizvērtē individuāli. “Slimības mēdz būt dažādas, tomēr jāpatur prātā Darba likuma 50.pantā noteiktais, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu ar tādu rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām darbinieka spējām un piemērotībai būtu taisnīgi no viņa sagaidāma.”

“Nav labi, ja darbinieks strādā, tā vietā lai ārstētos. Tas ir cieši saistīts ar darba devēja pienākumu nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Turklāt nav pieļaujamas situācijas, kad darba devējs liek strādāt darbiniekam, kurš ir darbnespējīgs,” uzsver autore.

2.vieta – darba laika maiņa

Arī novembra lasītāko rakstu TOP 3 2.vietā tēma par darbiniekiem.

Vai visos gadījumos darba laika grozījumiem ir nepieciešama darbinieka piekrišana, un, ja tā nav vajadzīga, cik savlaicīgi darbinieks par šīm izmaiņām jāinformē? Uz šo jautājumu atbildi publikācijā “Kad un kā var mainīt darbinieka darba laiku?” (iTiesibas.lv, 17.11.2025.) šķetina Kristīne Pulkstene.

“Parasti darbiniekiem, kuriem ir normālais darba laiks, tā sākumu un beigas nosaka darba līgumā vai darba kārtības noteikumos. Savukārt darbiniekiem, kuri strādā maiņās vai summētā darba laika režīmā, darba laika sākumu un beigas nosaka grafikos. Tādā gadījumā darba līgumā vai darba kārtības noteikumos jānosaka, kādā kārtībā šie grafiki tiek plānoti un kuros laika posmos būs jāstrādā. Darba laika grozīšanas kārtība atšķiras atkarībā no tā, kā tiek organizēts darbinieka darba laiks, un secīgi, kādā dokumentā tas darbiniekam ir noteikts,” norāda autore.

Darba laika grozīšana ir pieļaujama, tomēr jāatceras, ka tās kārtība atkarīga no darbiniekam noteiktā darba laika veida. K. Pulkstene uzsver: “Pat ja darba devējam ir tiesības vienpusēji mainīt ieplānoto darba laiku, grozījumi jāveic pēc iespējas savlaicīgi, samērojot darba devēja saimnieciskās intereses ar darbinieka tiesībām uz atpūtu. Tajā pašā laikā darba devējam tiek atstāta iespēja operatīvi reaģēt uz ārkārtas un iepriekš neparedzētiem apstākļiem, lai nodrošinātu uzņēmējdarbības nepārtrauktību.”

“Lai nodrošinātu lielāku elastību uzņēmuma darbībā un izvairītos no strīdiem par darba laika grozīšanu, vēlams jau darba organizācijas plānošanas posmā izvērtēt, kāda darba laika organizācijas forma uzņēmuma vajadzībām ir vispiemērotākā,” iesaka juriste.

3.vieta – mazāk birokrātijas būvniecībā

Būvniecības likuma (BL) grozījumi, kas stājās spēkā 1.novembrī, paredz būtiskas izmaiņas likumā. Publikācijā “Mazāk birokrātijas būvniecībā” (iTiesibas.lv, 19.11.2025.), kas noslēdz novembra lasītāko rakstu TOP 3, Madara Sileniece un Monta Ābele-Sedliņa skaidro, kādas izmaiņas veiktas likumā un ko tās paredz visiem, kuri būvē.

“Turpmāk publiskās apspriešanas rīkošanas kritērijus noteiks katra pašvaldība savos saistošajos noteikumos, līdz ar to attīstītājiem būs jāseko līdzi konkrētās pašvaldības regulējumam,” skaidro autores.

Viņas arī uzsver, ka pašvaldības var noteikt arī kritērijus sabiedriski nozīmīgām būvēm un publiskās ārtelpas risinājumiem. Šādu būvniecības ieceru īstenošanai publiskā apspriešana ir obligāta. BL pilnvaro pašvaldību paredzēt sabiedrības līdzdalību gadījumos, kad plānotā būves lietošana neatbilst dzīvojamai funkcijai, bet teritorijas plānojums pieļauj cita veida izmantošanu līdztekus dzīvojamai apbūvei.

Ņemot vērā, ka publiskā apspriešana nereti notiek tad, kad vairs praktiski nav iespējams neko mainīt, ar grozījumiem BL ir definēts publiskās apspriešanas mērķis – nodrošināt atklātu un pārskatāmu procesu, kurā tiek noskaidrots sabiedrības viedoklis par plānoto būvniecības ieceri, lai tā labāk iekļautos apkārtējā vidē un pilsētvidē un lai novērstu iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz sabiedrību. “Turklāt noteikts, ka vairs netiks atkārtoti izskatīti priekšlikumi un iebildumi jautājumos, kas jau ir izvērtēti iepriekšējos plānošanas procesos,” norāda ekspertes.

BL veikta arī virkne citu grozījumu, piemēram, vienkāršots process kopīpašumu gadījumā, noteikts, ka būvtāfele turpmāk būs tikai informatīva u.c.

“BL grozījumi vērtējami kā būtisks solis administratīvā sloga mazināšanā un būvniecības procesa modernizācijā. Projektēšanas process kļūst vienkāršāks un efektīvāks, kas ļauj plānoto būvniecības ieceri ātrāk pārvērst reālā būvobjektā, tādējādi nodrošinot būtisku atbalstu attīstītājiem. Strukturēta sabiedrības iesaiste, sakārtots tehnisko noteikumu regulējums, atkāpšanās no novecojušām projektēšanas prasībām, kopīpašuma tiesību ļaunprātīgas izmantošanas ierobežošana un citi uzlabojumi mazina nepamatotu būvniecības ieceres virzības kavēšanu un birokrātijas klātbūtni nekustamā īpašuma attīstības procesā,” ir pārliecināta M. Sileniece un M. Ābele-Sedliņa.