Latvijas mājsaimniecības pēdējo četru gadu laikā kļuvušas ievērojami bagātākas uz papīra – noguldījumu apjoms 2025.gada septembrī ir par 26% lielāks nekā 2021.gada sākumā, un kopējā summa jau sasniedz 12,6 miljardus eiro, liecina Latvijas Bankas dati. Taču šim pieaugumam ir ironiska piegarša – patēriņa cenas šajā pašā periodā pieaugušas par 39,3%, kas nozīmē, ka nauda “aug”, bet tās vērtība kūst.

Tikmēr mājokļu tirgus apjoms kopš 2021.gada palielinājies vien par 1–2%, pērn sasniedzot ap 1,5 miljardiem eiro. Šis kontrasts izgaismo kādu paradoksu: iedzīvotāji nomināli ir uzkrājuši vairāk nekā jebkad, bet pārvērst to mājokļos nesteidzas. Tas ir skaidrojams ar daudziem iemesliem, tajā skaitā ar vēlmi nodrošināties ar salīdzinoši likvīdiem aktīviem.

Tomēr ne viss ir tik drūmi. Jau 2025.gadā mājokļu tirgus ir aktivizējis – ir pieaudzis gan darījumu skaits, gan arī mājokļu kredītu skaits. Var pieņemt, ka turpmāk ir gaidāma aizvien lielāka aktivitāte mājokļu tirgū, jo ir izveidojies tā sauktais “uzkrātais pieprasījums”. Proti, iedzīvotājiem ir finanšu kapacitāte mājokļa iegādei, taču daļa potenciālo pircēju vēl aizvien nogaida. Īstermiņā šāda piesardzība bremzē tirgus aktivitāti, toties ilgtermiņā var veidoties lielāks pieprasījuma vilnis, tiklīdz finansiālie un ģeopolitiskie apstākļi kļūs labvēlīgāki.

Šo tendenci apstiprina SIA “LATIO” Mājokļu tirgus pārliecības indekss, kas parāda, ka šogad ik mēnesi pamazām pieauga darījumu skaits, pieprasījums un mājokļu cenas.

“Mājokļu pircēju pārliecības indeksa” dati par septembri:

• 55 dienas – vidēji tik ilgs laiks bijis nepieciešams, lai pārdotu mājokli par tirgus cenu (53 – augustā; 55 – jūlijā; 56 – jūnijā; 57 – maijā; 58 – aprīlī; 60 – martā);
• 16% mājokļu pārdoti viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža (17% – augustā; 16% – jūlijā; 15% – jūnijā; 14% – maijā; 14% – aprīlī; 13% – martā);
• 15% pārdevēju ir prasījuši tirgus situācijai nesamērīgi augstu cenu (16% – augustā; 15% – jūlijā; 15% – jūnijā; 15% – maijā; 14% – aprīlī; 14% – martā);
• 1% pircēju piedāvāja augstāku cenu, nekā norādīts sludinājumā (2% – augustā; 1% – jūlijā; 1% – jūnijā; 0% – maijā)
• 20% darījumu Rīgā notikuši ar mājokļiem jaunbūvēs (21% – jūlijā, 20% – jūnijā; 21% – maijā; 22% – aprīlī; 25% – martā; 24% – februārī; 20% – janvārī).

Pircēji un pārdevēji, kuri ilgstoši bija atlikuši lēmumu pieņemšanu pēdējo gadu globālo notikumu iespaidā un to seku radītās nenoteiktības dēļ, pamazām maina savu uzvedību un aizvien aktīvāk iesaistās darījumos.

Septembrī Rīgas mājokļu tirgus bija salīdzinoši aktīvs gan piedāvājuma, gan darījumu ziņā. Iegādei kopumā bija pieejami apmēram 4 240 dzīvokļu, bet īrei – aptuveni 3 050 dzīvokļu. Jaunajos projektos pirmreizējā tirgū Rīgas apkaimēs darījumu cenas sasniedza vidēji 2 760 eiro kvadrātmetrā, savukārt centrā – jau 3 430 eiro kvadrātmetrā. Renovētajās ēkās pilsētas centrā dzīvokļu vidējā cena bija 2 690 eiro kvadrātmetrā. Piedāvājumā Rīgā ir pieejami 1 890 dzīvokļi jaunbūvēs, un sludinājumos vidējā cena sasniedza 2 925 eiro kvadrātmetrā.

Otrreizējā tirgū jaunbūvēs Rīgas apkaimēs vidējā cena darījumos bija 2 090 eiro kvadrātmetrā, bet centrā – 2 590 eiro kvadrātmetrā. Sērijveida dzīvokļu segmentā apkaimēs cenas bija ap 1 075 eiro kvadrātmetrā, bet centrā – 1 430 eiro kvadrātmetrā. Šajā segmentā iegādei pieejami aptuveni 1 480 dzīvokļi, bet īrei – aptuveni 1 090 dzīvokļi.

Noguldījumu pieaugumu veicināja vairāku faktoru kombinācija – pēdējo gadu augstā inflācija, pandēmijas laikā ekonomikā iepludinātās naudas atlikušais efekts un arī iedzīvotāju pieaugošā finanšu pratība. Līdz ar to mājsaimniecību naudas līdzekļi arvien biežāk “nosēžas” noguldījumos nevis īpašumos. Tas atspoguļo piesardzīgāku kapitāla uzvedību – cilvēki izvēlas saglabāt likviditāti un drošības spilvenu, nevis ieguldīt “ķieģeļos un betonā”, tas ir, aktīvos ar grūtāk prognozējamu atdevi. Īstermiņā šī tendence bremzē mājokļu tirgus aktivitāti, taču ilgtermiņā tā var veidot uzkrātu pieprasījumu, kas, uzlabojoties ekonomiskajai un ģeopolitiskajai videi, varētu atgriezties tirgū ar jaunu jaudu.