Par Satversmei atbilstošām atzītas Elektroenerģijas tirgus likuma un Ministru kabineta noteikumu Nr.560 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” normas, kas noteic gadījumus, kuros Būvniecības valsts kontroles birojam ir jālemj par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un pienākuma uzlikšanu komersantam atmaksāt saņemto valsts atbalstu, informē Satversmes tiesa.

Satversmes tiesa (ST) uzsvēra, ka visiem komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, īstenojot tiem piešķirtās tiesības, ir jārīkojas kā rūpīgiem un atbildīgiem saimniekiem un jāizpilda visi tiesību normās noteiktie pienākumi.

Lieta tika ierosināta pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību pieteikuma. Būvniecības valsts kontroles birojs, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, bija pieņēmis lēmumu, ar kuru atcēla sabiedrībai piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un uzlika pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu. Lēmums tika pamatots ar to, ka apstrīdēto Ministru kabineta (MK) noteikumu normu prasībām neatbilst tas, ka pieteikuma iesniedzējas elektrostacijā esošo siltumenerģijas cirkulācijas sūkņu darbības nodrošināšanai netiek izmantota elektrostacijā saražotā elektroenerģija, kā arī tas, ka elektrostacijā nav uzstādīti normatīvo aktu prasībām atbilstoši mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas. Pēc pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas aizskarot tai Satversmes 105.pantā ietvertās tiesības uz īpašumu un 92.pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu uzliek tai nesamērīgu un pārlieku vispārīgu pierādīšanas nastu.

ST norādīja, ka valsts atbalsts sniedz komersantiem priekšrocības darboties attiecīgajā komercdarbības nozarē. Tādēļ sabiedrības labklājības interesēs ir nodrošināt to, lai valsts atbalsts būtu mērķēts un tiktu sniegts tikai tādiem komersantiem, kuri ievēro tiesību normās noteiktās prasības un ar savu darbību veicina valsts atbalsta shēmas mērķa sasniegšanu.

Tiesa secināja, ka normatīvo aktu prasības elektrostaciju aprīkot ar atbilstošiem mēraparātiem, kā arī saražoto elektroenerģiju izlietot elektrostacijas darbības nodrošināšanai, komersantam bija zināmas un nav tādas, kurām tam būtu vajadzējis īpaši pielāgoties. Valsts atbalsta atmaksāšana par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa ir pamatota un samērīga, jo tieši gada pārskatā ietvertā informācija un dati ļauj uzraugošajai iestādei pārliecināties par valsts atbalsta saņemšanai normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu. Turklāt, ja komersants nepilda šīs prasības, tas nevar paļauties uz to, ka valsts joprojām tam sniegs atbalstu un neliks atmaksāt jau saņemto atbalstu par attiecīgo periodu. Šāds regulējums ir vērsts uz sabiedrības kopējo interesi par efektīvu un mērķtiecīgu valsts atbalsta sniegšanu elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos energoresursus, neliekot galalietotājiem pārmaksāt par izmantoto elektroenerģiju.

MK, apstrīdētajās noteikumu normās nosakot pamattiesību ierobežojumu, ir rūpējies par visas sabiedrības interesēm, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tie komersanti, kuri izpilda prasības saistībā ar obligātā iepirkuma sistēmu, un līdzsvarojis šīs intereses ar personas pamattiesību ierobežojumu. Savukārt apstrīdētajā Elektroenerģijas tirgus likuma (ETL) normā paredzētais komersanta pienākums pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, ir daļa no tiesiskā regulējuma, kas kopsakarā ar apstrīdētajos MK noteikumos ietvertajām normām veido vienotu uzraudzības un kontroles mehānismu nolūkā novērst to, ka valsts atbalsts komersantam tiek izmaksāts nepamatoti.

Vienlaikus tiesa norādīja, ka administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu komersantam var tikt uzlikts apstrīdētajā ETL normā paredzētais pierādīšanas pienākums un ka – vērtējot šo procesu kopumā – komersantam ir nodrošinātas procesuālās garantijas, lai tas varētu pierādīt, ka, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības tā saņemšanai. Tādējādi apstrīdētā ETL norma nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tādi komersanti, kuri ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.

Ņemot vērā minēto, ST atzina ETL 31.²panta 3.daļas trešo teikumu par atbilstošu Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. Un MK noteikumu Nr.560 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” 48.5., 48.8. un 60.1.apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz šo noteikumu 48.5. un 48.8.apakšpunktu, (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022.gada 31.martam) par atbilstošu Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem.

ST 2026.gada 12.februāra spriedums lietā 2024-27-0103 ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.