Piedāvājam oktobra “iTiesības” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – maldinošais uzraksts

Attīstoties dokumentu digitalizācijai un elektroniskā paraksta izmantošanai, praksē joprojām sastopami ieradumi, kam nav tiesiska pamatojuma un kas var radīt neskaidrības. Kā piemēru var minēt uzrakstu dokumenta beigās: “Dokuments parakstīts ar e-parakstu un satur laika zīmogu”. Publikācijā “Uzraksts par e-parakstu dokumentā – lieks un maldinošs” (iTiesibas.lv, 09.10.2025.) Ieva Kalve skaidro, kāda informācija jau ir ietverta e-parakstā un kādu nav nepieciešams norādīt vēl papildus.

Autore uzsver – ne likumi, ne Ministru kabineta noteikumi neparedz pienākumu dokumentā norādīt, ka tas ir parakstīts ar e-parakstu vai satur laika zīmogu. Elektroniska dokumenta juridiskais spēks tiek nodrošināts ar tehniski pievienotu parakstu un laika zīmogu, un tas ir pārbaudāms, izmantojot elektroniskās parakstīšanas rīkus, piemēram, eParaksts.lv, “Adobe Acrobat”. Tomēr dažkārt pat apzinoties, ka šāds uzraksts nav nepieciešams, to lieto ieraduma dēļ.

“Šī norāde var radīt iespaidu, ka tā ir obligāts dokumenta elements. Ir gadījumi, kad dokumentu sagatavotāji kļūdaini uzskata, ka bez šāda uzraksta dokuments nav pareizi noformēts, un tādēļ atsakās pieņemt dokumentu, kurā tas nav iekļauts,” atklāj I. Kalve. “Tāpat šī norāde var mazināt uzticību digitālajam parakstam. Ja lietotājs redz šādu uzrakstu, viņš var kļūdaini pieņemt, ka bez tā nav iespējams pārliecināties par elektroniskā paraksta esamību vai dokumenta derīgumu, lai gan tas neatbilst patiesībai.”

Viņa arī uzsver, ka šāda norāde nedod papildu juridisko aizsardzību, kā arī uzraksts neietekmē dokumenta autentiskumu vai juridisko spēku.

“Tātad uzraksts “Dokuments parakstīts ar e-parakstu un satur laika zīmogu” nav ne obligāts, ne juridiski nozīmīgs. Tas pielīdzināms nepareizai “tradīcijai”, kas saglabājusies drīzāk ieraduma nekā nepieciešamības dēļ. Elektroniskā paraksta un laika zīmoga vērtība ir tehniskajā risinājumā, nevis vizuālā norādē dokumentā. Lai izvairītos no pārpratumiem un paaugstinātu digitālās pratības līmeni, ir būtiski atteikties no šādiem liekiem elementiem un paļauties uz oficiālajiem pārbaudes rīkiem,” norāda I. Kalve.

2.vieta – priekšroka atvaļinājuma izvēlē

Kuram darbiniekam ir priekšroka doties atvaļinājumā? Šāds jautājums ierindojies oktobra lasītāko rakstu TOP 3 otrajā vietā. Atbildi publikācijā “Kuram darbiniekam priekšroka izvēlēties atvaļinājuma laiku?” (iTiesibas.lv, 07.10.2025.) šķetina Māris Simulis.

“Darba devējam, piešķirot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ir pienākums pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. Tas nozīmē, ka, ja vien tam pastāv objektīvs pamats, tad primāri tieši darba devējs un tā saimnieciskās darbības nepieciešamība ir noteicošais faktors ikgadējā apmaksātā atvaļinājumu piešķiršanā,” norāda autors.

Tomēr jāatceras, ka ir darbinieku kategorijas, kurām ir “priekšroka” izvēlēties sev ērtu atvaļinājuma datumu. Proti:

• “sievietei pēc viņas pieprasījuma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā;
• darbiniekam, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, un darbiniekam, kuram ir bērns līdz 3 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā;
• ja darbinieks, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, turpina iegūt izglītību, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams, pēc iespējas saskaņojot to ar brīvlaiku izglītības iestādē.”

Līdz ar to situācijā, kad vienlaicīgi atvaļinājums nepieciešams dažādu kategoriju darbiniekiem un nav iespējams to nodrošināt vienlaicīgi, priekšroka būs, piemēram, darbiniekam ar mazu bērnu.

“Situācija, kad jāizvēlas starp darbiniekiem, kuriem likumdevējs nav atvēlējis īpašu regulējumu, protams, ir darba devējam sarežģītāka. Šādos gadījumos nav viena pareiza risinājuma vai pieejas, tomēr svarīgi, lai šī pieeja būtu taisnīga un samērīga. Piemēram, kādā no reizēm pirmās izvēles tiesības dot vienai personai vai personām, bet nākamajā reizē to nodrošināt citiem darbiniekiem, tādējādi vismaz vidējā termiņā nodrošinot tiesību izmantošanas samērīgumu un vienlīdzību,” norāda M. Simulis.

3.vieta – pietiekams pamats sankcijām

Vērtējot Eiropas Savienības (ES) sankciju pārkāpumu risku, uzņēmumiem ir jāņem vērā potenciālo sadarbības partneru lēmumu pieņemšanas mehānismi, jo sankcionētas personas kontrole var izpausties arī bloķējot lēmumu pieņemšanu. Publikācijā “Puse kapitāldaļu – pietiekams pamats sankcijām” (iTiesibas.lv, 01.10.2025.), kas noslēdz oktobra lasītāko rakstu TOP 3, Viktors Austris Ņikitins skaidro, kādi ir sankciju piemērošanas kritēriji un kā to interpretāciju ietekmē Latvijas tiesas spriedums.

ES sankciju sarakstos ir iekļautas vairāk nekā 640 juridiskas personas par darbībām, ar ko tiek apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, tomēr precīzu sankcijām pakļauto uzņēmumu skaitu nav iespējams noteikt, jo sankcijas ir piemērojamas arī tādiem uzņēmumiem, kas sankcionētai personai pieder vismaz 50% apmērā vai ir tās kontrolē.

Autors uzsver, ka iekļaušanai sankciju sarakstos pastāv dažādi iemesli, piemēram, darījumu veikšana ar separātistu grupām, iesaistīšanās sankciju apiešanā, atbalsts Krievijas militārajai nozarei, kā arī saistība ar sankcionētajām personām un citi. “Tomēr praksē sankcijas netiek piemērotas tikai balstoties uz īpašumtiesību vai kontroles kritērijiem. Iekļaut sankciju sarakstos visus sankcionētu personu īpašumā vai kontrolē esošus uzņēmumus nebūtu samērīgi, tomēr ES dalībvalstīm ir iespējams publicēt sarakstus ar uzņēmumiem, kas nav iekļauti sankciju sarakstos, bet ir pakļauti sankciju ierobežojumiem īpašumtiesību vai kontroles dēļ. Latvijā šāds saraksts tiek publicēts jau kopš 2022.gada, lai atvieglotu sankciju piemērošanu un novērstu atšķirīgu kontroles kritēriju interpretāciju, bet pagaidām ES līmenī tas netiek darīts. Šādu sarakstu publikācija ir būtiska, jo sankcionētām personām ir aizliegts darīt pieejamus saimnieciskos resursus un to līdzekļi finanšu iestādēm ir jāiesaldē.”

Latvijas tiesu praksē ir piemērs, kas apliecina, ka arī tad, ja personai pieder tikai puse kapitāldaļu, tas ir pietiekams pamats sankcijām.

2022.gada martā Tieslietu ministrija (TM) iekļāva un publicēja sankcionētu personu sarakstā sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) “Country Heli”, jo uzskatīja, ka sankcijām pakļautais Pjotrs Avens faktiski kontrolē šo uzņēmumu. Banka iesaldēja SIA “Country Heli” līdzekļus, savukārt uzņēmums, aizbildinoties ar iekļaušanu sankciju sarakstā, neveica nodokļu maksājumus līdz brīdim, kad parāda piedziņa tika veikta piespiedu kārtā, un izsolē tika pārdots uzņēmumam piederošais helikopters “Bell 429”.

“Uzņēmums vērsās tiesā, uzskatot, ka tam nodarīti zaudējumi vairāk nekā 1,2 milj. eiro apmērā, pārdodot helikopteru piespiedu kārtā zem tirgus vērtības saistībā ar to, ka TM nepamatoti un prettiesiski iekļāvusi uzņēmumu sankciju sarakstā. SIA “Country Heli” norādīja, ka sankcijām pakļautai personai – Kiprā reģistrētam uzņēmumam – pieder tieši 50% no uzņēmuma kapitāldaļām, bet ES noteiktais īpašumtiesību slieksnis ir augstāks – sankcionētas personas īpašumtiesībām ir jābūt lielākām par 50%, lai attiecinātu sankcijas pret šo uzņēmumu. Tādējādi sankcijās noteiktais īpašumtiesību kritērijs nav attiecināms, bet attiecībā uz kontroli SIA “Country Heli” norādīja, ka Kipras uzņēmums nav tiesīgs iecelt vai atcelt tās valdi, jo tas tiek veikts ar dalībnieku sapulces lēmumu, kura pieņemšanai nepieciešami vairāk nekā 50% no dalībnieku sapulcē pārstāvētajām balsīm,” atklāj V. A. Ņikitins. “Administratīvā rajona tiesa uzņēmuma prasību noraidīja, jo secināja, ka bez Kipras uzņēmuma piekrišanas nav iespējams izveidot SIA “Country Heli” pārvaldes struktūru un iecelt valdi. Tiesa secināja, ka iespēja iebilst pret otra īpašnieka lēmumiem, piemēram, sabiedrības pārvaldības jautājumos, rada pietiekamu pamatu, lai tiesa varētu konstatēt paraugprakses 63.punkta a) apakšpunktā norādīto kontroles kritēriju: tā ir tiesīga vai pilnvarota iecelt vai atcelt šādas juridiskās personas vai vienības administratīvās, pārvaldes vai uzraudzības struktūras locekļu vairākumu. Tiesa atsaucās arī uz ģenerāladvokātes Tamaras Čapetas (Tamara Ćapeta) secinājumu Eiropas Savienības Tiesas lietā C-84/24, proti, ka 50% īpašumtiesības uzņēmumā dod iespēju nepieļaut konkrētus lēmumus vai vismaz nodrošināt, ka uzņēmuma darījumi tiek veikti saskaņā ar šī īpašnieka vēlmēm, tādā veidā īstenojot kontroli.”

Autors uzsver: “Šī tiesvedība atgādina un ļauj secināt, ka:

• sankciju noteikšana un līdzekļu iesaldēšana nav šķērslis nodokļu maksājumu veikšanai;
• sankcionētas personas kontrole var izpausties, bloķējot lēmumu pieņemšanu;
• pārējām ES dalībvalstīm nepieciešams sekot Latvijas piemēram, publicējot sankcionētu personu īpašumā un kontrolē esošo uzņēmumu sarakstu.”