Sarunās par mākslīgo intelektu grāmatvedībā gandrīz vienmēr parādās viens un tas pats jautājums – kurš rīks ir labāks? Kurš automatizē vairāk, kurš strādā ātrāk, kurš sola mazāk manuāla darba? Šī saruna ir saprotama, bet tā reti noved pie būtiskām pārmaiņām. Ne tāpēc, ka rīki būtu slikti, bet tāpēc, ka jautājums nav formulēts pareizi.

Grāmatvedībā vērtību nerada tehnoloģija pati par sevi. Vērtību rada tas, kā tā iekļaujas ikdienas darbā – kurā brīdī, kādā procesā un ar kādu mērķi. Ja tas nav skaidrs, pat modernākais risinājums paliek par vēl vienu sistēmu, kas prasa uzmanību, nevis atvieglo darbu.

Šoreiz “iFiT laboratorijā” paskatīsimies uz mākslīgo intelektu (MI) no finanšu speciālista darba skatpunkta – kā uz darba metodi, nevis tehnoloģisku brīnumu. Kā uz palīgu konkrētos posmos, nevis aizvietotāju profesionālajam spriedumam.

Kā piemērs izvēlēts saņemto rēķinu apstrāde vidēja izmēra uzņēmumā. Ne tāpēc, ka tas būtu interesantākais process, bet gluži pretēji – tas ir tik pazīstams, ka bieži netiek apšaubīts. Rēķini tiek saņemti, atvērti, nolasīti, ievadīti. Process darbojas. Un tieši tāpēc visbiežāk paliek nepamanīts, cik daudz laika un uzmanības tas patiesībā patērē.

Saņemtie rēķini ir labs lakmusa tests MI izmantošanai grāmatvedībā. Tie ir pietiekami standartizēti, lai tos varētu automatizēt, bet vienlaikus pietiekami dažādi, lai automatizācija nekad nebūtu absolūta. Rēķinos parādās gan pievienotās vērtības nodokļa nianses, gan kļūdaini rekvizīti, gan situācijas, kurās nav vienas pareizās atbildes. Tieši šajās robežsituācijās kļūst redzams, kur MI palīdz un kur atbildība paliek cilvēka ziņā.