Bieži vien tiek uzskatīts, ka pašnodarbinātā persona un komandējums ir nesavienojami jēdzieni. Aplami tā domāt, jo pašnodarbinātais, tāpat kā Uzņēmumu reģistrā (UR) reģistrēts komersants veic saimniecisko darbību, tātad, ir saimnieciskās darbības veicējs. Ja jau pašnodarbinātais ir tāds pats komersants kā citi, tad arī izdevumi, arī ar komandējumu saistītie, tam ir līdzīgi, savā publikācijā žurnālā "iFinanses" skaidro finanšu konsultante, grāmatvede un lektore Inga Pumpure.

Protams, var diskutēt par to, kas ir komandējums, un vai tas atbilst pašnodarbinātās personas statusam. Vērtējot no ekonomiskās perspektīvas, komandējums ir darba vai darījumu brauciens. Saimnieciskās darbības ietvaros bieži ir nepieciešams doties darījuma braucienos. Arī pašnodarbinātā persona nav izņēmums, jo tā var doties pieredzes apmaiņā, slēgt darījumu vai sadarbības līgumu, vai arī apmeklēt kādu konferenci vai semināru, lai būtu informēta par jaunāko darbības jomā.

Kas patiesībā ir pašnodarbinātais?

Pašnodarbinātā jēdzienu izmanto praktiski visi – gan uzņēmēji, gan budžeta iestādes –, bet, ja pētām normatīvos aktus, ir grūti atrast vietas, kurās tiešām tiek minēts termins “pašnodarbinātais”.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) tādu uzņēmējdarbību, ko veic cilvēks (fiziska persona), nedibinot uzņēmumu, definē kā saimniecisko darbību. Saimniecisko darbību reģistrē VID, tā nav jāreģistrē UR. Saimnieciskās darbības veicēji vispārējā un mikrouzņēmuma nodokļa režīmā tiek dēvēti par pašnodarbinātajiem. 

Terminu “pašnodarbinātais” izmanto arī labklājības politikas nozares tiesību aktos. Pētījumā “Pašnodarbinātība Latvijā un tiesiskā regulējuma pilnveide pašnodarbināto darba apstākļu uzlabošanai” ir teikts, ka pašnodarbinātais ir persona, kura veic savu uzņēmējdarbību, profesionālo praksi vai vada lauku saimniecību ar mērķi gūt ienākumus vai labumus atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 3.daļai, ir reģistrējusies VID teritoriālajā iestādē pēc savas dzīvesvietas un nenodarbina nevienu darbinieku.