Latvijas Republikas Senāts 30. augustā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts vides dienesta (VVD) lēmumu atcelšanu. Ar minētajiem iestādes lēmumiem pieteicējai noteikts sods par hidrotehniskās būves darbību bez ūdens resursu lietošanas atļaujas un pienākums samaksāt dabas resursu nodokli (DRN) desmitkārtīgā apmērā par ūdens resursu prettiesisku izmantošanu.

VVD konstatēja, ka pieteicēja SIA "Ilpeks" tai piederošajā Greivuļu hidroelektrostacijā lieto ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas. Sakarā ar to pieteicējai tika piemērots naudas sods 500 eiro par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 64. pantā paredzēto pārkāpumu – hidrotehniskās būves darbību bez ūdens resursu lietošanas atļaujas. Turklāt VVD pieteicējai noteica pienākumu samaksāt arī DRN par ūdens resursu prettiesisku izmantošanu laikā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim desmitkārtīgā apmērā no parastās nodokļa likmes, tas ir, 103 878 eiro.

Pieteicēja uzskata, ka par vienu un to pašu pārkāpumu ir sodīta divreiz, tādējādi pārkāpjot dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.

Senāts norāda, ka administratīvā pārkāpuma process un nodokļa aprēķināšanas process attiecas uz pārkāpumu vides tiesību jomā, taču uz atšķirīgiem pārkāpuma aspektiem, un šo procesu rezultātā noteiktajām tiesiskajām sekām ir savstarpēji papildinošs raksturs. Senāts nesaskata, ka būtu pastāvējuši kādi juridiski vai praktiski šķēršļi tam, lai pieteicēja varētu apzināties, ka hidroelektrostacijas darbināšana un attiecīgi ūdens resursu lietošana bez atbilstošas atļaujas var novest gan pie administratīvā pārkāpuma procesa, gan pie DRN aprēķina, piemērojot paaugstinātu nodokļa likmi. Tiesiskais regulējums šajā ziņā bija pilnīgi skaidrs, un nebija nekāda pamata paļauties, ka kāds no likumā paredzētajiem maksājumiem varētu netikt piemērots.

Tāpat Senāts arī norāda, ka izskatāmajā lietā piemērotās tiesiskās sekas nav pārmērīgas to kumulatīvās ietekmes dēļ, jo īpaši paturot prātā to atšķirīgo mērķi un konkrētā gadījuma apstākļus. Proti, pieteicēja bez atļaujas, tātad nekontrolēti un neierobežoti ilgu laiku – divu gadu garumā – izmantojusi ūdens resursus, un šādai rīcībai ir ietekme uz vidi. Nodokļa aprēķinā ņemts vērā izmantotā ūdens daudzums un likumā tieši noteiktā nodokļa likme. Savukārt administratīvā pārkāpuma lietā pieteicējai nav piemērots maksimālais sods, piemērotais sods, ņemot vērā normā paredzēto iespējamo sodu robežas, nesasniedz pat vidēju apmēru.

Senāts spriedumā atzīst, ka konkrētajā gadījumā notikuši divi paralēli procesi, kas skar vienu un to pašu pieteicējas izdarītu pārkāpumu, taču šādu procesu norise bija paredzama, procesi bija savstarpēji cieši saistīti, kā arī to kopējā ietekme ir samērīga. Proti, administratīvais sods un paaugstināta nodokļa likme uzskatāmi par vienas sankciju sistēmas divām papildinošām daļām. Tādēļ konkrētajā gadījumā nav konstatējams dubultās sodīšanas aizlieguma principa pārkāpums.