Senāts 2024.gada 22.februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par dzīvojamās ēkas – pansijas izslēgšanu no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta. Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, informē Augstākā tiesa.

Izskatāmajā lietā ir strīds par likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15.panta interpretāciju un piemērošanu, proti, vai konkrētajā gadījumā ir konstatējami tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi kultūras pieminekļa izslēgšanai no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta. Pieteicējs uzskata, ka, tā kā kultūras piemineklis – pansija – ir ticis demontēts, saglabājot tikai atsevišķas detaļas, un tādējādi dabā nepastāv, nav konstatējams pamats tā saglabāšanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde uzskata, ka šāds pamats joprojām pastāv, jo pansija pilnībā nav zaudējusi kultūras pieminekļa vērtību, un šādu viedokli par pamatotu atzina arī apgabaltiesa.

Senāts atzina par kļūdainu pieteicēja argumentu, ka pansija būtu izslēdzama no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta tikai tāpēc vien, ka tā ir bojāgājusi un demontēta. Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15.pantā ietvertais kritērijs valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusa zaudēšanai ir objekta pilnīga kultūras pieminekļa vērtības zaudēšana. Arī dabā vairs neesošam objektam kaut vai daļēji joprojām var saglabāties kultūras pieminekļa vērtība un attiecīgi sabiedrības interese saglabāt tam noteikto kultūras pieminekļa statusu un ar to saistītos īpašuma tiesību aprobežojumus. Tāpat arī nav pieļaujams, ka no objektam noteiktā kultūras pieminekļa statusa varētu atbrīvoties, to sabojājot vai iznīcinot.