Satversmes tiesas (ST) 2. kolēģija ierosināja lietu "Par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta 3.¹ daļas un 11.¹ panta 6.¹ daļas atbilstību Satversmes 105. pantam".

Apstrīdētās normas

Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta 3.¹ daļā noteikts, ka ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80 procentus no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Savukārt šā likuma 11.¹ panta 6.¹ daļā paredzēts, ja maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli apliekamais ienākums ir mazāks par 20 procentiem no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20 procentiem no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Augstāka juridiska spēka norma

Satversmes 105. pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka līdz ar apstrīdēto normu spēkā stāšanos 2018. gada 1. janvārī tikusi mainīta ienākuma noteikšanas, un tādējādi arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķināšanas un maksāšanas kārtība. Proti, ja iepriekš saimnieciskās darbības veicējiem izmaksas bija vienādas ar gūtajiem ieņēmumiem vai lielākas par gūtajiem ieņēmumiem, tad IIN neesot bijis jāmaksā. Savukārt pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās šādos gadījumos saimnieciskās darbības veicējiem ir pienākums maksāt IIN, apliekot ar attiecīgu likmi saimnieciskās darbības 20% ieņēmumu daļu (nevis peļņu). Līdz ar to, apstrīdēto normu dēļ personām ir jāmaksā IIN arī tad, ja nav peļņas. Tādējādi apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežo saimnieciskās darbības veicējiem Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības.