Lai gan pirmajā brīdī virsrakstā minētais jautājums var šķist retorisks, pandēmijas apstākļos darbinieku bažas par pārlieku viņu veselībai veltītu darba devēju uzmanību kļuvušas pavisam reālas. Šobrīd darba līgumā vai uzņēmuma politikā iekļauts darbinieka pienākums rūpēties par savu veselību vairs nav ne retums, ne pārsteigums.

Ārkārtējās situācijas laikā uzņēmumi ieviesuši pasākumus, lai iespējami izslēgtu vai mazinātu darbinieku saslimšanas risku. Šāda rīcība izriet ne tikai no vispārīgiem saprāta un loģikas apsvērumiem un vēlmes turpināt uzņēmējdarbību arī ārkārtējās situācijas laikā, bet arī nepieciešama, lai ievērotu normatīvo aktu prasības.

Tiesiskais pamatojums

Pienākums garantēt darbiniekiem drošu darba vidi paredzēts Darba aizsardzības likumā, kura 5. un 27. pantā noteikts gan darba devēja pienākums organizēt darba aizsardzības sistēmu, kurā ietilpst darba vides iekšējā uzraudzība, gan darba devēja atbildība par drošas darba vides nenodrošināšu, skaidrojot, ka darba devējs atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā, kā arī darba devēja atbildību neierobežo nodarbināto un kompetentu institūciju vai kompetentu speciālistu pienākumi darba aizsardzības jomā.

Tāpat ārkārtējās situācijas laikā ieviestas vairākas īpašas papildu prasības darba drošības realizēšanai. Piemēram, Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" paredzēts darba devēja pienākums darbinieka saslimšanas ar Covid-19 gadījumā apzināt saslimušā darbinieka kontaktpersonas. Savukārt MK rīkojuma Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" 5.35.3. apakšpunktā iekļautas prasība darba devējam noteikt pasākumus Covid-19 izplatības ierobežošanai darba kolektīvā.