Teju katrs dzirdējis terminu “starpnieks” vai “starpniecība”, un vismaz plašākā, ikdienišķā nozīmē saprot, kas ar to domāts. Tomēr – vai un kādi likumi regulē starpniecības pakalpojumus, kādas prasības ir izvirzītas starpniekiem un vai vienmēr jāslēdz rakstisks starpniecības līgums? Skaidrojam!

Kā norādīts tiešsaistes vārdnīcā “Tēzaurs”, starpnieks ir “jebkura persona vai organizācija, kas darbojas kā aģents vai mākleris, nodibinot sakarus starp iespējamiem darījuma partneriem un uzņemoties starpniecību darījuma līguma slēgšanā”.

Viens no komercdarbības veidiem

Starpniekus var dēvēt dažādi – par aģentiem vai mākleriem, arī par brokeriem un pat mediatoriem, jo latīņu valodā “mediator” nozīmē starpnieks. Savukārt vārds “medium” latīņu valodā ir “vidus”. Var teikt, ka starpnieks ir kāds, kas atrodas pa vidu vai starp divām vai vairākām citām personām un palīdz tām savstarpēji saistīties tām nepieciešamos darījumos.

Starpniecība iespējama dažādās nozarēs un pat sadzīves situācijās. Piemēram, cilvēks meklē kādas nozares speciālistu, bet pats tādu nepazīst, tāpēc vēršas pie radiem vai draugiem pēc ieteikuma. Arī tā būs sava veida starpniecība, kur trešā persona “saved kopā” nozares speciālistu un cilvēku, kuram šī speciālista palīdzība ir nepieciešama. Proti, ir divas ieinteresētas personas, un ir trešā persona – starpnieks – kas tās iepazīstina, vai, kā teikts definīcijā, palīdz tām nodibināt sakarus.