Rēķinu un citu grāmatvedības attaisnojuma dokumentu piegāde elektroniski kļūst par aizvien būtiskāku informācijas apmaiņas procesa sastāvdaļu. Kā zināms, Latvijā no 2025.gada plānots ieviest elektronisku rēķinu (e-rēķinu) izmantošanu kā obligātu apritē starp komersantiem un komersantiem un valsts un pašvaldību iestādēm. Gatavojoties šīm izmaiņām, spēkā ir stājies jaunais Grāmatvedības likums un Ministru kabineta noteikumi Nr.877 “Grāmatvedības kārtošanas noteikumi”.

Darījuma puses bieži vien nosūta viena otrai rēķinus e-pastā, ikdienas sarunās tos dēvējot par elektroniski sagatavotiem rēķiniem. Taču uz šiem dokumentiem parasti nav paraksta, un tie  neatbilst ne prasībām, kas Elektronisko dokumentu likumā izvirzītas elektroniskiem dokumentiem, ne arī Grāmatvedības likumā (GL) ietvertajai strukturētā elektroniskā rēķina definīcijai. Tā paredz, ka strukturēts elektroniskais rēķins ir rēķins, kas sagatavots, nosūtīts un saņemts strukturētā elektroniskā formātā, un kurš atbilst Ministru kabineta (MK) noteiktajam publiskajos iepirkumos piemērojamā elektroniskā rēķina standartam, kas atrodams MK noteikumos Nr.154 “Piemērojamais elektroniskā rēķina standarts un tā pamatelementu izmantošanas specifikācija un aprites kārtība”. Tāpēc būtu lietderīgi saprast, kāds ir šī brīža regulējums attiecībā uz šāda veida rēķiniem, kurus reglamentēja iepriekš spēkā esošais GL un par kuru apriti puses slēdza atsevišķu vienošanos.