Darba tirgū bieži dzirdams, ka cilvēki “uz papīra” strādā 8 stundas, taču faktiski – 10–12 stundas, dažkārt darbam ievelkoties pat līdz pusnaktij. E-pasti vēlos vakaros, ziņas brīvdienās, mainīgi termiņi un “tikai ātra atbilde” komandai vēl pēc darba laika. Dažiem tā šķiet normāla ikdiena, citi tajā saskata izdegšanas vēstnesi, bet vēl citi – profesionālās ambīcijas un motivāciju paveikt vairāk, nekā prasa darba līgums. Kas īsti ir šī parādība – ieradums strādāt pēc darba laika?

Modes lieta?

Pēdējos gados ir vērojama interesanta tendence – vienlaikus ar diskusijām par 4 dienu darba nedēļu, elastīgu darba laiku un darba un privātās dzīves līdzsvara nozīmi daļa darbinieku lepojas ar pārstrādāšanos.

Sociālajos tīklos nereti parādās attēli ar naktslampu uz galda, ekrāna šāviņu vēlā vakara stundā “Joprojām darbā…” un teksti: “Kad komanda guļ, līderi strādā.” “Rosības kultūras” atavisms atgriežas, tikai modernizētā versijā.

Taču Latvijā situācija ir niansētāka:

• ekonomiskās svārstības un nenoteiktība mudina uzņēmumus darbiniekos meklēt lielāku atdevi, un dažkārt tas tiek panākts tieši ar cerībām, ka cilvēks strādās ilgāk;
• attālinātais darbs izdzēsis robežas, padarot darba laiku daudz izplūdušāku. E-pasti nav fiziski jāiesniedz birojā, tāpēc robeža starp darba laiku un brīvo laiku kļūst simboliska;
• konkurences spiediens noteiktās profesijās – informācijas tehnoloģiju, finanšu, projektu vadības, mārketinga jomā – darbiniekus mudina sasniegt “vairāk nekā citi”, un ilgās stundas kļūst par iespēju izcelties.

Līdz ar to šī parādība nepazūd un brīžiem pat šķiet, ka tā atkal tiek romantizēta. Bet vai tas ir labi?