Daudziem Latvijas uzņēmējiem ilgstoši ir bijušas ciešas biznesa saites ar Krieviju kā lielāko kaimiņvalsti. Šobrīd vairāk, kā jebkad ir aktualizējies jautājums par to, cik reāli vēl ir domāt par biznesu Krievijā, un vai nav pienācis laiks beigt cerēt uz attīstību šajā virzienā, ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju (Krievijas iebrukumu Ukrainā). Par to intervijā Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas (NATO) Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Laiku pa laikam uzplaiksnī viedokļi, ka Krievija tomēr mums ir tepat līdzās, ka nevajadzētu to kaitināt, ka jāsadarbojas jau vien būs... Cik liela ir iespējamība, ka šāds – it kā samierniecisks – noskaņojums varētu iedzīvoties?

Šāds noskaņojums ir bijis klātesošs jau ļoti sen. Labi atceros, ka 2014. gadā, kad notika Krimas aneksija un aizsākās karadarbība Donbasā, attiecīgais noskaņojums bija izplatīts arī politiskajā vidē. Tolaik es strādāju Aizsardzības ministrijā un par šo tēmu bija vairākas sarunas. Cerams, cilvēkiem šī ir iespēja pārdomāt kopējo trajektoriju, kurā virzāmies, un apjaust faktu, ka mēs, mēģinot saskatīt labo Krievijā kopš 2008. gada, kad bija iebrukums Gruzijā, un kopš 2014. gada, kad bija pirmais iebrukums Ukrainā, savā ziņā esam veicinājuši Krievijas lēmumu šāgada 24. februārī pilnā apmērā ieiet Ukrainā, bumbot mierīgos iedzīvotājus, iznīcināt pilsētas… Ja vēl tagad cilvēki to nesaprot, tad kaut kas nav kārtībā ar spriestspēju vai arī viņi ir lojāli pret kādu citu.

Šis attiecas uz to sabiedrības daļu, kam ir lielākas lēmumu pieņemšanas tiesības. Savukārt par “parastajiem” iedzīvotājiem es teiktu tā: pilnībā attīrīties no Krievijas propagandas vēl neesam spējuši. Tur vienkārši ir jāstrādā, viss vēl nav zaudēts. Problemātiskāk ir ar tiem, kas apgalvo, ka Putins ir malacis un visu pareizi dara, – šādus cilvēkus gan mēs informatīvajā ziņā esam zaudējuši.

Tātad vairāk runa ir par cilvēkiem, kuri psiholoģiski vēl nav gatavi atteikties no ierastā biznesa modeļa?

Runājot par gatavību atteikties no līdz šim ierastā… Gribu atgādināt, ka šobrīd no Krievijas iebrukuma visvairāk cietušas Ukrainas pilsētas Harkiva un Mariupole, kas ir izteikti krieviskas pilsētas. Tās faktiski ir noslaucītas no zemes virsas. Tas jāatceras tiem cilvēkiem, kas domā: mēs taču vēl varam turpināt biznesu ar Krieviju, viss taču vēl notiek.

Ja vien Latvija nebūtu NATO dalībvalsts, Kremļa saimniekam nebūtu nekādu problēmu kaut ko līdzīgu izlemt par Baltijas valstīm. Skatoties uz notikumiem Ukrainā, ir skaidrs, ka situācijā, ja Krievija iebruktu Latvijā, netiktu šķirots, kas tiek nogalināti – latvieši vai krievi.

Vai, analizējot gan Maskavas, gan dažādu citu valstu vēstījumus, ir bažas, ka krievu tanki varētu pavērsties Baltijas virzienā?