Gada nogale ir laiks, kad vairāk pievēršam uzmanību tam, kas paveikts, un apdomājam, kas vēl jāizdara. Šis ir brīdis, kad sabiedrībā aktualizējas jautājumi par sasniegumiem un izaicinājumiem, neaizmirstot arī par ekonomisko situāciju un citiem svarīgiem aspektiem. Decembrī uz sarunu aicinājām sociālantropologu, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru un Sociālās antropoloģijas mācību programmas izveidotāju Klāvu Sedlenieku, lai jautātu viņam par mūsu sabiedrību kopumā un ne tikai.

Kā jūs īsi raksturotu, kas ir sociālā antropoloģija?

Antropoloģija ir zinātne par cilvēkiem visās šī vārda izpausmēs – dažādos laikos, vietās un kontekstos. Antropoloģiju var nosacīti iedalīt divās lielās grupās. Viena ir bioloģiskā jeb fiziskā antropoloģija, kas pārsvarā nodarbojas ar cilvēka izpēti no bioloģiskās puses. Otra ir sociālā jeb kultūras antropoloģija, kura pievēršas cilvēkiem kā sociālām būtnēm un pēta to dzīves sociālos aspektus. Tos pēta arī vairākas citas zinātnes, piemēram, socioloģija, tomēr antropoloģija izceļas ar salīdzinošo pieeju. Pētītas tiek ne vien Rietumu sabiedrības, bet arī kultūras un sabiedrības visā pasaulē, sniedzot unikālu perspektīvu, runājot gan par vispārcilvēciskām, gan atšķirīgām lietām.

Vai sociālā antropoloģija nereti netiek jaukta ar socioloģiju?

Jā, šīs zinātnes jomas ir viegli sajaukt, jo daudz kas pārklājas. Sociālantropoloģija vairāk fokusējas uz kvalitatīviem pētījumiem, kā galveno metodi izmantojot tā saucamo etnogrāfisko līdzdalīgo novērojumu. Tas nozīmē, ka pētnieks ilgstoši iesaistās pētāmās grupas dzīvē, lai dziļāk izprastu tās kultūru un sociālās norises. Savukārt socioloģija galvenokārt pievēršas Rietumu vai savas sabiedrības izpētei, pārsvarā izmantojot kvantitatīvas metodes. Lai gan arī socioloģijā, protams, izmanto kvalitatīvās metodes, lielāka uzmanība tiek pievērsta aptaujām un šo aptauju kvantitatīvai analīzei.

Antropoloģijas pieeja bieži vien ir tāda, ka pētāmais jautājums nav tikai kādas konkrētas, nelielas vai pat attālas vietas interešu lokā, bet tā nozīme ir lielāka. To lieliski apraksta slavenais norvēģu antropologs Tomass Hillanns Ēriksens savā grāmatā “Mazas vietas – lieli jautājumi”, kas ir izdota arī latviski. Antropologi pēta šķietami ļoti mazas vietas, bet jautājumi, par kuriem tiek runāts, ir daudz plašāki.

Kas ir jūsu kā pētnieka uzmanības lokā?

Manas pētnieciskās intereses ir saistītas ar valsti – kā cilvēki to pieredz, kā veidojas tas, ko mēs kā sabiedrība dēvējam par valsti. To pētīju Melnkalnē, un arī Latvijā tam esmu pievērsis uzmanību.