Raivis Kronbergs par valsts galveno ierēdni kļuva 2024.gada augustā un jau ar pirmajiem publiskajiem paziņojumiem iezīmēja vairākus aspektus, kuros ierēdņu darbam būtu jāmainās. Vaicājām, kas ir izdevies un kādas ir ieceres valsts pārvaldes darba uzlabošanai.

Kādas ir jūsu atziņas pēc Valsts kancelejas vadītāja amatā pavadītā nepilnā pusgada?

Šis man bija jau otrais piedāvājums nākt uz Valsts kanceleju. Jāsaka paldies Dievam, ka es pirmajā reizē nepiekritu. Lai strādātu Valsts kancelejas vadītāja amatā ir jābūt diezgan lielai starpnozaru jautājumu risināšanas pieredzei. Bieži vien publiski izskan dažādi pārresoru jautājumi, kurus ministrijas, ja tā var teikt, mētā no vienas pie otras. Valsts kancelejā šie jautājumi saplūst kopā, tie jāpaņem, jāaiznes, jāskaidro. Tāpēc arī saņemam pārmetumus par jebkuru jautājumu – par visu atbild premjers, par visu atbild kanceleja. Bet tā nav, mēs esam tikai gala apstiprinātājs Ministru kabineta noteikumiem, rīkojumiem, likumiem, to grozījumiem. Noteikumi tiek publicēti un stājas spēkā, bet likumi vēl nonāk Saeimā, kur tos pieņem parlamenta deputāti.

Šajā amatā patiešām vajag rūdījumu, ļoti lielu pieredzi. Starpnozaru sadarbības pieredzi es ieguvu arī Tieslietu ministrijai, jo arī tur bija jāstrādā ar daudzām iesaistītajām pusēm un spēlētājiem. Ļoti lielu rūdījumu ieguvu Zemkopības ministrijā, jo tur jebkurš jautājums bez sarunām ar biznesu – zemniekiem, mežsaimniekiem, zivrūpniekiem – uz priekšu nemaz nevarēja virzīties. Tā tam jābūt arī šajā līmenī, jāstrādā arī ar nevalstisko sektoru, sadarbības partneriem, kas ir ārpus valdības, – Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, citām organizācijām.

Vai uzskatāt, ka uzņēmēju organizācijas, nevalstiskais sektors jāiesaista vairāk?

Jā, vairāk jāiesaista jau brīžos, kad ideja par regulējuma izmaiņām rodas, lai nebūtu tā, ka, jautājumam parādoties publiski tiesību aktu portālā, ir liela neizpratne un pretestība. Mums visu laiku prasa caurspīdīgumu, pieejamību, atklātību, ir izveidots digitāls process, kā veic noteikumu un likumu saskaņošanu. Notiek tā, ka kāds tiesību akts ir nodots sabiedriskajai apspriešanai vai saskaņošanai un sestdienas, svētdienas laikā tiek saņemta ļoti liela kritika. Bet tas ir mūsu demokrātiskais process. Cilvēki gan bieži uzreiz uzskata, ka piedāvātās izmaiņas jau stājušās spēkā un sāk klejot mīti un puspatiesības. Lai gan šis tiesību akts ir izlikts tikai apspriešanai un tiek gaidīti viedokļi un priekšlikumi.