Kam jāpievērš uzmanība, plānojot izmaiņas nodokļu politikā, kāpēc ir svarīgi atbalstīt savus eksportētājus, un kāpēc Latvijai ir būtiski piedalīties starptautiskajā izstādē "Expo 2020" Dubaijā? Par to intervijā stāsta Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Kā iesācies 2020. gads? Cik veiksmīgs šis periods solās būt uzņēmējiem?

Tas atkarīgs no dažādiem globāliem apstākļiem. Ir daudz neskaidrību, kā attīstīsies Ķīnas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības, kā arī dažādi citi aspekti. Ģeopolitiskā situācija ir pietiekami sarežģīta. Latvijā šobrīd esam ļoti atkarīgi no tā, kā veicas mūsu sadarbības partneriem, mūsu mērķa tirgiem. Runa galvenokārt ir par Eiropas Savienību (ES). Ja ES viss būs labi, arī mums viss būs kārtībā. Savukārt, ja ES kādu globālu apstākļu rezultātā neklāsies labi, arī mums būs sarežģījumi. Bet to, kā būs, mēs īsti nezinām. Gribas cerēt, ka ES šogad nebūs nekādu negatīvu pavērsienu, bet drošs par to neesmu.

Tāpat jāņem vērā, ka kopējais ES finansējuma apjoms, kas ieplūst mūsu valsts ekonomikā, jau sāk samazināties un arī turpmāk nauda no ES fondiem ieplūdīs mazāk. To mēs pamazām sāksim just.

Jau kādu laiku tiek samazinātas iekšzemes kopprodukta pieauguma prognozes Latvijā. Kādi tam, jūsuprāt, ir iemesli?

Eiropas naudas apjoms samazinājās jau 2019. gadā, šogad tas turpinās samazināties. Ja vērtējam rādītājus, kam vajadzētu būt ilgtspējīgiem un virzīt uz priekšu ekonomiku, piemēram, eksporta skaitļus, tad redzam, ka šajā jomā mums nav nekāda būtiska pieauguma. Laikā, kad izkļuvām no krīzes, protams, arī bāze bija slikta, taču mēs piedzīvojām 20% eksporta pieaugumu gadā, savukārt tagad kopējais pieaugums ir vājš. Eksports ir tas, kas, neskaitot Eiropas fondus, mums rada papildu naudu. Lielākie eksporta partneri, protams, ir ES valstis, bet arī tajās situācija beidzamā laikā bijusi pietiekami atšķirīga.

Aptuveni pirms 10 gadiem prognozes par Latvijas ekonomikas attīstību bija nomierinošas vai pat optimistiskas, tomēr mēs piedzīvojām smagu ekonomisko krīzi. Vai šobrīd nav pamata bažām par līdzīgu iespējamo scenāriju?

Esmu pārliecināts, ka recesija kādā brīdī noteikti būs, un jautājums ir tikai par to, kad tā būs – šogad, nākamgad vai vēl pēc gada. Tāpat nav skaidrs, cik sāpīgs kritiens gaidāms. Noteikti ir skaidrs, ka tas nebūs tik sāpīgs, kāds tas bija, sākoties iepriekšējai recesijai, jo tolaik globālā krīze "sakrita" ar mūsu tautsaimniecības totālu nekonkurētspēju. Savukārt tagad dažādi parametri liecina, ka mūsu tautsaimniecība ir daudz veselīgāka nekā pirms vairākiem gadiem. Toreiz bija milzīgs kredītu apjoms, ļoti daudz kas notika, pamatojoties uz aizdotu naudu, un tā bija viena no iekšējām problēmām. Tāpat daudzas industrijas bija orientētas uz vietējo tirgu, uz to, ka te viss "griežas", līdz ar to eksports ne tuvu nebija tādā līmenī, kā tas ir tagad. Šobrīd kopējais saistību apjoms ir pat pārāk mazs, kopējais noskaņojums ir piesardzīgs, bet ļoti daudz kompāniju, kas periodā pirms krīzes bija orientētas uz iekšējo tirgu, izdzīvoja, jo spēja pārorientēties uz eksportu. Kopējā ārējās tirdzniecības bilance ir ievērojami labāka.

Savukārt algu pieauguma un darba produktivitātes līkne šobrīd gan ir identiska tam, kāda tā bija pirmskrīzes periodā. Darbaspēka trūkums un tā nepieejamība "spiež" uz atalgojuma pieaugumu, kas rada makroekonomiskas problēmas.