Neapšaubāmi, ka likums katram piešķir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Taču lēmumam par vēršanos vai nevēršanos tiesā nekādā gadījumā nevajadzētu būt balstītam tikai uz emocijām vai impulsiem. Vienlaicīgi ir īpaši jāizvērtē juridiskais pamats, pierādījumu bāze, iespējamās izredzes uz sev pozitīvu spriedumu, tā reāla izpilde, lietas izskatīšanas garums, kā arī sava finansiālā un psiholoģiskā gatavība iesaistīties tiesvedības procesā. 

Būdama tiesvedības advokāte, secināju, ka cilvēki, kas domā par tiesvedību, gadu no gada uzdod advokātam faktiski vienus un tos pašus jautājumus. Negribot nevienu atturēt no tiesāšanās vai arī mudināt tiesāties, mēģināšu vienkārši izskaidrot vismaz dažas lietas, kurām var būt nozīme lēmuma – tiesāties vai netiesāties – pieņemšanā.

Jānošķir emocijas no pierādījumiem

Pirmkārt, diemžēl ne vienmēr tas, kas pirmšķietami liekas kā personas tiesību aizskārums, tik tiešām ir tiesību aizskārums un likuma vai līguma pārkāpums. Otrkārt, praksē var būt situācijas, kad tas tiešām tā varētu būt, taču tam objektīvi pietrūkst visu nepieciešamu pierādījumu. Tāpēc īpaši svarīgi jau sākotnēji nošķirt emocijas un iespējamu neuzmanību vai kļūdas no reāliem likuma vai līguma pārkāpumiem un pierādījumiem, kas to apstiprina.