Gandrīz katrs uzņēmējs vismaz reizi ir saskāries ar aizdevuma līgumu, tāpēc skaidrojam, kas tas ir, kāda informācija tajā jāiekļauj un vai vienmēr jāpiemēro procentu likme.

Raksta līdzautors: Jānis Ozoliņš, SIA “Leinonen” Juridiskā un nodokļu departamenta vadītājs

Aizdevuma līguma būtība un noteikumi ir skaidroti Civillikuma (CL) Saistību tiesību daļā. CL 1943.pants nosaka, ka ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās. Līdz ar to aizdevuma līguma priekšmets var būt ne tikai nauda, bet arī citas atvietojamas lietas, kuras aizņēmējam ir pienākums atdot tādā pašā daudzumā, proti, nav jāatdod tieši tā pati lieta, bet tādas pašas šķiras lieta attiecīgajā daudzumā.

Aizdevuma līgums ir reāllīgums, līdz ar to tas ir spēkā tikai ar aizdevuma nodošanu aizņēmējam.

Procentu likmes

CL nosaka, ka procenti par aizdevumiem nosakāmi tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai ja parādnieks ir kavējis maksājumu. Par prettiesiskiem uzskatāmi nesamērīgi un godīgai darījumu praksei neatbilstoši procenti. Par parāda samaksas kavējumu kreditoram ir tiesības prasīt parādniekam maksāt nokavējuma procentus, pat tad, ja aizdevuma brīdī tie nav tikuši noteikti. Ja nokavējuma procentu apmērs līgumā nav noteikts, ir maksājami likumiskie procenti (6% gadā). Lai tos aprēķinātu, kreditoram jākonstatē, kāda ir summa, kurai iestājies atmaksas termiņš, kā arī nokavējuma ilgums. Piemēram, ja parādnieks sešus mēnešus kavē 1000 eiro parāda atmaksu, tad, lai aprēķinātu likumiskos procentus, būtu jāaprēķina 6% no 1000 eiro, šī summa jādala ar 12 mēnešiem un jāreizina ar kavēto mēnešu skaitu.

Slēdzot aizdevuma līgumu, iespējams vienoties par saistību pastiprināšanas līdzekļu piemērošanu, piemēram, ķīlu, galvojumu un līgumsodu.