Jo vienkāršāka vai īslaicīgāka saistība, jo vienkāršākas formas līgums jāslēdz. Līguma formu ietekmē arī attiecības starp līdzējiem. Ģimenes ietvaros neviens, visticamāk, neiedomāsies parakstīt patapinājuma līgumu laika periodam, kamēr kāds ar sev nepiederošu auto aizbrauc līdz tuvējam veikalam. Savukārt, izmantojot kādu no koplietošanas automašīnām, ikreiz, veicot darbības aplikācijā, parakstām nomas līgumu.

Privāts vai publisks līgums?

Līgumu brīvības princips ir privātautonomijas izpausme, kas nozīmē, ka subjekts pats un neviena neietekmēts izvēlas, vai veiks kādu darbību. Līgumu slēgšanas kontekstā tās ir subjekta tiesības izvēlēties, vai slēgt vai neslēgt līgumu, ar ko to slēgt, kāda satura un, visbeidzot, kādas formas līgumu slēgt. Jānorāda, ka neviena brīvība nav absolūta, jo atsevišķas no šīm brīvības izpausmēm var un tiek ierobežotas.

Līguma formas izvēles brīvība nozīmē, ka līgums jānoslēdz noteiktā formā tikai izņēmuma gadījumos, kas paredzēti normatīvajos aktos. Arī šādā gadījumā likumdevējs visbiežāk formas izvēles brīvību ierobežojis, tikai nosakot, vai līgumam jābūt rakstiskam. Publiska dokumenta formas prasību nosaka nepieciešamība līdzsvarot indivīda vēlmi, lai procedūra būtu maksimāli nesarežģīta, vienlaikus nepieļaujot, ka ērtības dēļ apdraudētas indivīda un sabiedrības intereses uz tiesiski sakārtotu vidi, tiesisko drošību un noteiktību.

Iedalījums publiskos un privātos līgumos nav normatīvi noregulēts. Notariāta likumā (NL) paredzēti publiski un privāti dokumenti plašākā nozīmē, nesniedzot šo jēdzienu legāldefinīciju. Tomēr no NL normām saprotams, ka par publiskiem dokumentiem uzskatāmi notariālie akti un apliecinājumi, ko, pamatojoties uz indivīda pausto gribu, sagatavo notārs, savukārt notariālā procesa ietvaros par privātiem dokumentiem uzskata pašu līdzēju sagatavotos līgumus, tostarp tādus, kur notārs apliecinājis tikai to dalībnieku paraksta īstumu.