Jau teju deviņus gadus līgumsodiem ir spēkā 10% ierobežojums, tomēr praksē joprojām ir situācijas, kad to piemēro neatbilstoši. Skaidrosim, kā noteikt bāzi, no kuras aprēķināms likumā noteiktais 10% ierobežojums, kā arī aplūkosim, vai līgumsodu, kas veido 10% no pamatparāda, vienmēr var uzskatīt par taisnīgu un samērīgu!

Ar 2013. gada 20. jūnijā pieņemtajiem grozījumiem Civillikumā (CL) pirmo reizi noteica imperatīvu aizliegumu piemērot līgumsodu neierobežotā apmērā. Kopš to spēkā stāšanās saskaņā ar CL 1716. panta 3. daļu līgumsodu par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā jeb termiņā var noteikt pieaugošu, taču kopumā ne vairāk par 10% no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra. Tādējādi paredzēts šāda līgumsoda apmēra ierobežojums, kā arī mainīgais lielums, no kura tas jāaprēķina, likumdevējam cenšoties novērst viena līgumslēdzēja iespēju neierobežoti iedzīvoties no otras puses pieļautā līguma pārkāpuma.

Varētu šķist, ka ar šiem CL grozījumiem atrisinātas visas iepriekš pastāvējušās līgumsoda piemērošanas problēmas, tomēr realitātē tā nav. Pirmkārt, praksē vērojama līgumsoda piemērotāju neizpratne par bāzi, no kuras aprēķināms 10% ierobežojums. Otrkārt, pastāv maldīgs uzskats, ka 10% līgumsoda piemērošana no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra automātiski uzskatāma par samērīgu jebkuros faktiskajos un tiesiskajos apstākļos.