Pēdējā rakstu sērijas daļā aplūkosim Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) 2017.gada 1.pusgada atziņas par iepirkumu pārtraukšanu, vispārīgās vienošanās regulējumu un dažas tēzes par sūdzībām Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) un tiesā.

Iepirkuma pārtraukšana

Šajā laika posmā samērā daudz spriedumu bijis par iepirkuma pārtraukšanas pamatojumu, tādēļ arī šajā jautājumā radusies noderīga tiesu prakse.

Kā jau iepriekš atzinusi AT, lēmuma tiesiskuma vērtējumam jāietver arī lēmuma pamatojuma patiesuma pārbaude, īpaši, ja pastāv apstākļi, kas var norādīt uz iepirkumu principiem neatbilstošu rīcību. 24.05.2017. spriedumā lietā Nr.SKA-246/2017 AT atzinusi, ka tiesai pieteicējas norādītais apstāklis ir jāpārbauda un jāpārliecinās, vai pasūtītājas rīcība pēc iepirkuma pārtraukšanas nerada šaubas par norādītā iepirkuma pārtraukšanas pamatojuma (ka pasūtītājai ārpakalpojumi nav nepieciešami iepirkuma dokumentos norādītajā apjomā un ka tā nodrošinās pakalpojumus ar saviem resursiem) patiesumu. Tas, ka nav izsludināts jauns iepirkums, nozīmē tikai to, ka pasūtītāja nav rīkojusi formālu publiskā iepirkuma procedūru, tomēr tas neliecina par pakalpojumu nepieciešamību vai par ārpakalpojumu faktisku saņemšanu vai nesaņemšanu. Neesot papildu informācijai un pierādījumiem par to, kā pasūtītāja nodrošinājusi ārstniecības programmas īstenošanu, un esot norādēm uz to, ka pasūtītāja saņēmusi ārpakalpojumus, jauna iepirkuma nerīkošanu var skaidrot dažādi, tostarp (bet ne tikai) ar pasūtītājas prettiesisku rīcību, piešķirot līguma slēgšanas tiesības patvaļīgi izvēlētai privātpersonai.