Iepriekšējā raksta daļā noskaidrojām, kā noteikt, kurš no piedāvājumiem publiskajā iepirkumā ir saimnieciski izdevīgākais. Šoreiz aplūkosim, kādas kļūdas praksē visbiežāk rodas, nosakot saimnieciski izdevīgāko kritēriju, kā arī apkoposim praktiskus ieteikumus, kā tās nepieļaut.

Nepietiekama detalizācija

Viena no kļūdām, ko pieļauj publisko iepirkumu konkursu rīkotāji, rodas tad, ja saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvērtēšanas kritēriji nav izstrādāti pietiekami detalizēti. Proti, izvēloties kā kritēriju saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, kura ietvaros vērtē ar līguma priekšmetu saistītus kvalitātes kritērijus, iepirkuma procedūras dokumentācijā jānorāda:

• visi izvērtēšanas kritēriji;
• kritēriju vērtības un, ja attiecināms, vērtību diapazoni;
• piedāvājuma izvēles algoritms saskaņā ar šiem kritērijiem;
• informācija, kā tiks piemērots katrs no norādītajiem izvērtēšanas kritērijiem.

Piemēram, ja pasūtītājs paredzējis vērtēt pretendenta tehniskās priekšrocības un funkcionālo raksturojumu, lai būtu iespējams objektīvi salīdzināt pretendentu iesniegtos piedāvājumus un novērtēt un izvēlēties izdevīgāko, ir jābūt skaidri definētam, kādas tehniskās iespējas pasūtītājs uzskatīs par tehniskām priekšrocībām, kā arī jānosaka, kādu risinājumu pasūtītājs uzskatīs par funkcionāli visveiksmīgāko, bet kādos gadījumos punktu skaits tiks samazināts.

Turklāt kritērijiem ir jābūt tieši saistītiem ar līguma priekšmetu, tāpēc, vērtējot, piemēram, tehniskās priekšrocības, var vērtēt tikai tehnisko risinājumu, ko izmantos līguma izpildē un kas var nodrošināt efektīvāku un kvalitatīvāku līguma izpildi, nevis, piemēram, piegādātāja rīcībā esošos tehniskos resursus, kuri liecina tikai par spēju izpildīt līgumu, nevis lielāku priekšrocību esamību konkrētā līguma izpildē. Tehniskie resursi var būt attiecināmi uz pretendenta kvalifikācijas novērtēšanu.