Digitālajā laikmetā dati ir kļuvuši par jauno naftu, bet Vispārīgā datu aizsardzības regula – par vienu no stingrākajiem un sarežģītākajiem rīkiem šīs “naftas” ieguves un apstrādes regulēšanai. Katrs uzņēmējs, neatkarīgi no tā, vai vada nelielu interneta veikalu vai starptautisku tehnoloģiju milzi, zina, ka regulas ievērošana prasa milzu resursus. Taču, ko darīt tad, ja uzraugošās iestādes interpretē noteikumus tā, ka uzņēmumam tiek uzlikti nesamērīgi un, iespējams, pat netaisnīgi sodi? Kur meklēt taisnību, ja lēmumi tiek pieņemti Eiropas līmenī, bet paziņoti caur vietējām iestādēm?

Šo jautājumu centrā ir nonācis pavisam svaigs un Eiropas tiesību telpu satricinošs Eiropas Savienības Tiesas 2026.gada 10.februāra spriedums lietā C-97/23 P, kurā iesaistīts tehnoloģiju gigants “WhatsApp Ireland” un Eiropas Datu aizsardzības kolēģija. Šis spriedums nav tikai sauss juridisks dokuments par vienu lietotni vai vienu astronomisku naudas sodu. Tas ir fundamentāls stāsts par to, kā uzņēmumi turpmāk varēs aizstāvēt savas tiesības, ja Eiropas Savienības līmeņa iestādes tiem uzliks smagus pienākumus un atstās vietējās iestādes vienkāršu pastnieku lomā.