Par līdzvērtīgu darbu ikvienam jāsaņem vienādi vērtīgs atalgojums – šī atziņa ir cilvēktiesību aizsardzības un līdztiesīgas sabiedrības būtiska sastāvdaļa. Arī nacionālie un starptautiskie normatīvie akti paredz pienākumu maksāt vienlīdzīgu atalgojumu. Var šķist, ka tas ir vienkārši panākams vai ka problēma vispār nepastāv – kāpēc lai sievietēm kāds maksātu mazāku algu? Tomēr dati rāda, ka vienlīdzības jautājums diemžēl joprojām ir aktuāls.

Raksta līdzautore: Irēna Arbidāne, “PricewaterhouseCoopers” Nodokļu nodaļas direktore un personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā

Eiropas Savienība (ES) vienlīdzības problēmu risina ar jaunu direktīvu 2023/970 par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai līdzvērtīgu darbu (Vienlīdzīgas samaksas direktīva). Noteiktas papildu prasības izriet arī no direktīvas 2022/2464 par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu (Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva), kas aptver arī sociālus aspektus – vienlīdzību, nediskrimināciju, dzimumu līdztiesību un vienādu samaksu par līdzvērtīgu darbu.

Līdzvērtīga samaksa

Vienlīdzīgas samaksas direktīva stājās spēkā 2023.gada jūnijā. Tās mērķis ir ieviest mehānismus, kas palīdzētu darba devējiem samazināt nevienlīdzību atalgojuma apmērā, kā arī nostiprināt caurspīdīgāku darba samaksas sistēmu un tās izveides procesu. 

Vienlīdzīgas samaksas direktīva, kas ES dalībvalstīm būs jātransponē nacionālajos normatīvajos aktos līdz 2026.gada 7.jūnijam, nostiprinās jau šobrīd pastāvošo pienākumu neatkarīgi no personas dzimuma maksāt vienādas algas par “vienādi vērtīgu darbu”. Vienlīdzīgas samaksas direktīvas 3.panta 1.punkta g) apakšpunktā tas definēts kā darbs, kas par vienādi vērtīgu ir atzīts saskaņā ar nediskriminējošiem un objektīviem dzimumneitrāliem kritērijiem.