Pērn jūlijā stājās spēkā grozījumi Darba aizsardzības likumā, radot lielu apjukumu darba devēju un ņēmēju savstarpējās attiecībās, jo tas bija vienīgais normatīvais akts, kurā tika pieminēts “attālinātais darbs”. Pats regulējums ir samērā vispārīgs, tas nosaka: no 2020. gada 1. jūlija ir jauna darba tiesisko attiecību forma. Diemžēl tajā nav norādīts, kādi pienākumi, uzdevumi un atbildība ir darba aizsardzības speciālistiem un institūcijām.

Ir pagājuši jau septiņi mēneši kopš grozījumu stāšanās spēkā, taču nekas būtiski nav mainījies likumdošanas jomā, nav vienotas metodoloģijas, vadlīnijas, kā būtu jāveido un jāvada darba aizsardzības sistēma attālinātā darba veicējiem,  – līdz pat šim brīdim nav vienotas nostājas, kas tieši darba devējam būtu jānodrošina attālinātā darba veicējam. Darba galds, krēsls, elektrības vai interneta pieslēguma apmaksa, komunālo maksājumu rēķini…  Tiesību akti detalizēti reglamentē darba aizsardzībā veicamos pasākumus, kas darba devējam jānodrošina darbiniekam birojā, ražotnē, darba braucienā, turpretī tiesību aktos šobrīd nav nekas konkretizēts, vai darba devējiem šādi apstākļi būtu jānodrošina arī darbiniekiem mājas apstākļos, ja viņi ir oficiāli atzīti kā attālinātā darba veicēji.