Daudzās Eiropas Savienības valstīs, kā arī ASV trauksmes celšanas mehānismiem ir sena vēsture, un nereti Latvijas komercsabiedrībās, kas pieder ārvalstu investoriem, šādi mehānismi darbojas jau gadiem ilgi. Tādēļ izvērtēsim, vai tie ir noderīgi darba devējam un vai tiešām to regulējumam ir nepieciešams atsevišķs likums.

Iespējams, angļu valodas terminu whistleblowing daudzi jau ir dzirdējuši vai – tieši pretēji – tas viņiem ir pilnīgs jaunums. Kad tika gatavots un 2017.gada martā Saeimā beidzot nonāca Trauksmes cēlēju aizsardzības likuma projekts (Likumprojekts), par tā nepieciešamību izvērtās plašas diskusijas, kurās bija daudz pretēju viedokļu.

Likumprojektā paredzēts, ka tā mērķis ir "nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību, lai sabiedrības interesēs veicinātu trauksmes celšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, administratīviem pārkāpumiem vai citu tiesību normu pārkāpumu, vai saistošu ētikas vai profesionālu normu pārkāpumu". Lai gan informēšana par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem vai citiem pārkāpumiem ir vērtīga un atbalstāma, sabiedrībā pastāv arī viedoklis, ka šādas darbības ir pielīdzināmas padomju laikā izplatītajiem "stukačiem". Lai izvērtētu, vai šāds likums ir nepieciešams, būtiski nepalikt aizspriedumu varā un saprast atšķirības starp trauksmes cēlējiem un "stukačiem". Trauksmes cēlēju galvenais mērķis ir sabiedrības interešu aizsardzība, un šis mehānisms nav domāts privātu "rēķinu" kārtošanai.